Nemaz negribas rādīt snuķi ārpus mājām. Aiz loga kļavu lapas plucina negants vējš un lietus lāses draud izsisties cauri biezajam jumtam. Agrs rudens, kā jau daži viedie to mums apsolīja. Un tas nekas, ka neticējām. Kājās vilnas zeķes, rokās karsta tējas krūze un sirdī pareizās domas, lai rudens vismaz netiek iekšpus manām dvēseles četrām sienām.
Tas šķiet cilvēcīgi atļaut sev skumt, kad pasaule skumst, taču, es zinu, ka ļaušanās man maksās ilgus un skaļus pašpārmetumus līdz pat nākamās vasaras atnākšanai.
svētdiena, 2009. gada 4. oktobris
Abonēt:
Ziņas (Atom)
