Atkal es attopos iesprūdusi apburtajā lokā, kas mani atkal un atkal aizved uz vienu un to pašu sākumu. Tikmēr es spītīgi atsakos saskatīt reālo problēmu sevī un savā domāšanā, lai arī zinu, ka tieši pie tā esmu visvairāk strādājusi. Gadiem esmu veidojusi pati savu domāšanu un tomēr neskaitāmas reizes esmu atkritusi atpakaļ, lai atkal skatītos uz pasauli ar rūpjpilnu un tumšu skatienu.

Bieži pie tā es vainoju savu ierobežotības sajūtu, kam pamatā ir saistību sajūta. Morāla sasaistības un atbildības sajūta, kam patiesībā nav nekāda sakara ar realitāti, jo cilvēks, kuru mīlu un kurš mīl mani, mani iemīlēja tieši tādu, kāda es esmu (biju)- brīvību mīlošu. 

Pat tad, kad viņš, izskanot manam paziņojumam par nākošā tetovējuma "iegādi", saviebjas un noliedzoši purina galvu, es joprojām nezaudēju neko no savas brīvības. Es nezaudēju neko no tās arī tad, kad nolemju savu rūpju nastu kādā naktī vienkārši aizdejot prom un atstāt pilsētas ielās. Es zinu, ka tādos brīžos viņš raizējas, taču tas nav iemesls sevis ierobežošanai, ko tomēr par spīti visam es pati esmu darījusi. Es pati. Es pati sevi esmu ierobežojusi. Tikai tāpēc, ka esmu cilvēks, kas baidās, ko citi teiks. Tikai tāpēc, ka visvairāk es baidos no tā, ko teiks mani tuvākie vai šoreiz- mans vistuvākais. Muļķīgi, jo es aizmirstu vienu ļoti būtisku lietu, ka viņš tikai tāpēc ir kļuvis par manu vistuvāko, ka nekad nav lūdzis man mainīties un ir pieņēmis mani tādu, kāda esmu. Pat ja pienāks brīdis, kad viņš to vairs nespēs, kad viņš vairs to negribēs... tad mēs  gluži vienkārši aiziesim katrs savu ceļu. 

Te nu mēs atkal esam- apburtā loka pašā sākumā, uzsākot ceļu no jauna. Šoreiz cerībā izlauzties. Jo... brīvība joprojām ir manās, nevis viņu rokās.

sapnis

Tā kā šodien manī pamodās mans mazais sapņu ģenerators, kas ir domāts mazajiem, taču foršajiem sapnīšiem, es aptvēru, ka mans sapņu divritenis izskatās tieši šādi, yes:

My inner essence is about to protest against the life I'm leading currently. I feel like I could explode at any moment.

rakstīt

Kāpēc lai šī tagad nekļūtu par vietu, kur izlikt sevi rakstībā? Es jau mēnešiem ilgi solos sev beidzot rakstīt. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Tik daudz, cik esmu gribējusi tajos laikos, kad neesmu varējusi atļauties izšķiest savu laiku rakstībā. Tomēr tagad esmu mazliet aplauzusies. Man nav, par ko rakstīt. Jau kādu laiku nekas nenotiek. Nav nedz sajūtu, ne arī kā cita, kas iekustinātu to impulsīvo rakstīšanas vilni. Katru reizi, kad šeit vai cibā kaut ko ierakstu, zinu, ka esmu to darījusi pati sevis skubināta.

Būris. Es esmu iesprostota būrī, taču nezinu, vai tas ir manis pašas vai apkārtējās vides radīts. Alkstu izlauzties.

Rīgas pavasaris

Trūkst. Trūkst Rīgas un pavasara tajā, kas ienāk pilsētā lieliem, skaļiem soļiem.

...

Soli pa solim es aizvien tuvojos savu mērķu apzināšanai. Noslauku putekļus no saviem ilgu laiku plauktā nostāvējušajiem sapņiem un dziļi ieelpoju ticību. Ir jāizdodas. Ja vien pietiks spēka piecelties katru reizi, kad būšu pakritusi.

I welcome the fear, knowing that if I wasn't feeling it, I would be in the wrong place.

Tieši ar bailēm ir saistītas visas manas neizdošanās. Taču jautājums paliek, vai to var nosaukt par neizdošanos, ja baiļu dēļ neesmu pat uzdrīkstējusies spert pat pirmo soli. Reizēm šķiet, tās ir pārāk dziļi manī, tām ir pārāk liela vara pār mani. Bailes. Kā tikt ar tām galā un likt tām strādāt savā labā? 


Bailes no neizdošanās. Bailes no pārmetumiem. Bailes no pārmaiņām. Bailes no citu teiktā. Bailes no nezināmā. 


Kāpēc baidīties?

jumpin higher and higher

Aizpildīju application IPM programmai. Vēl jānoskaidro par atsevišķām application daļām un jāuzraksta e-pasti cilvēkiem, no kuriem es varētu sagaidīt reference letters.

Tikmēr, kamēr aiz loga spīd saule, es nespēju savākties bakalaura darba rakstīšanai. Esmu savākusies jaunus materiālus, taču nevaru saņemties atkārtoti uzrakstīt e-pastu darba vadītājām, kurš par mani jau gandrīz nedēļu ir aizmirsis. Saņemšos. Apsolu. Šodien.

A. saka, ka esmu redzami satrenējusies, un augums jo dienas, jo izskatās sagatavotāks vasarai. Tāpēc es lūdzu viņu, lai vasarā neļauj man palaisties, bet liek turpināt, citādi viss darbs, ko būšu līdz šim ieguldījusi sevī, būs kaķim zem astes pastumjams. Bet nē, nē, nē, to jau nu es pieļaut negrasos. Šodien atkal gaidāms treniņš. Priecāšos, ja izdosies noskriet vairāk kā 40 minūtes. Ja pirms gada kāds man būtu teicis, ka spēšu skriet tik ilgi, es skaļi smietos, taču jau pagājušā gada vasarā es pierādīju sev pretējo, kad skrēju gar jūru. Šovasar gatavojos tam pašam. Būs, būs, būs.

Pēc mēneša (vairāk vai mazāk) mēs dodamies mājās, un es nemelošu, ka priecājos par to. Par nākotni šobrīd cenšos nedomāt, lai nezaudētu prātu.

;

Šķiet, savu piedzīvojumu meklētājas garu atstāju tajā pilsētas daļā, kur lielie vīri sacēluši savas lielās metāla noliktavas, kuru jumti liekas nolemti klusējam. Nezinu, kāpēc esmu iedomājusies tieši šo vietu, bet zinu, ka tas, ko man šobrīd tik ļoti vajag, ir zudis. Starp nolauztiem zariem, neizmantotiem ķieģeļiem un cilvēku neizpratnes pilnajiem skatieniem. Zudis.

Pasaule pulsē, un manās acīs tā ir kļuvusi ļauna. Pārvērtusies par lielu, melnu mudžekli, kas pārklāts ar gļotām un sēc it kā tverdams vēl un vēl gaisa savā pirmsnāves brīdī, taču tas maita nemirst. 

Bērnības silto atmiņu segas ir pamestas aiz muguras, bēgot pašai no sevis un neatrodot kāroto. Kaut kas ir lūzis un gadījies man ceļā, lai paklupinātu. Es kritu. Un vēl aizvien nespēju piecelties.

atpakaļ uz vilnīša

Uff, nākamreiz, kad kādam mēģināšu iestāstīt, ka man jau nu pavisam noteikti ir problēmas ar personality disorders, uzšaujiet man pa pakausi. Stulbības esmu runājusi ne pirmo un gan jau arī ne pēdējo reizi. Par iemeslu tam parasti kalpo bezdarbība/bezmērķība jeb tautā pazīstamais nasingdūings (nothingdoing). 

Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no attieksmes, un turpmāk, lai tie, kas čīkst, mani iedvesmo! Jo vairāk viņi čīkst, jo mazāk viņi spēj konkurēt ar mani. No šodienas uzsākam strādāt ar sevi. Tepat un tūlīt.  Man būs viss, ko es vēlos, jo tā vienmēr ir bijis.

sūdīgi

Izritinājusi savu skatienu cauri iknedēļas postsecret.blogspot.com, lieku reizi saprotu, ka problēmas ir visiem, tikai esmu palaidusi garām to brīdi, kurā mani šī doma pārstāja mierināt. Nu, jau esmu nonākusi tik tālu, ka tas, kas man kaiš, varētu būt manic depression jeb bipolarity. Nezinu, ko domāt, ko teikt. Arī rakstīt pat vairs nespēju kā agrāk, kas nozīmē, ka man vairs lāgā nav iespējas norakstīt to slikto sajūtu no sevis nost.

Varbūt man trūkst piedzīvojuma sajūtas? Bet fakts, ka esmu šeit, jau ir piedzīvojums, un, ja man būtu kaut cik saprašanas, man katra diena būtu kā piedzīvojums. Taču es esmu lielākais nūģis pasaulē, tāpēc man nesanāk. Un tā vienmēr- es sev apsolu, ka būs, būs... nu, tūlīt jau būs, man tikai vajag vēl to un to, bet nav jau. Arī tad, ja ir. 

Meklēju zāles pret šo sajūtu, citādi es sajukšu prātā.

L-O-V-E

All you need is love. Love is all you need.

Really?

bubekļu būšana

Pēdējā laikā jūtos kā tāds burkšķis un ar visu neapmierinātais cilvēciņš. Nekad, nekas nav labi. Un sāpīgāku to padara katrs bakstījiens ar pirkstu sejā, tādējādi norādot uz šo manu pēdējo dienu negatīvismu. Kā lai ārstē, ko? 

Alanis Morissette- Mary Jane (atgādina jaunības dienas, tās pašas- bezrūpīgās)

Mēnešreizes vajadzētu aizliegt ar likumu, jo, šķiet, nekas man tādos apmēros neatņem kreativitāti kā nemitīgā spriedze, ko rada šī cikliskā dabas parādība sievietes ķermenī. Tagad, kad sāpīgākā daļa ir aiz muguras, jūtos kā no jauna piedzimusi, par ko liecina arī sakārtotais un iztīrītais dzīvoklis, ar kuru vienlaikus iztīrīju arī savu dvēseli. Tagad atliek savest kārtībā sevi ārēji, nolakot nadziņus un jādodas peldēt.

Tikmēr nepacietīgi turpinu berzēt rokas, jo kaut kad taču jāpienāk dienai, kad atkal varēs paplosīties pa kalniem un pakalniem, kas pieejami tepat ziemeļos. Šodiena=prieks.

nediena

Esmu bez spēka un saprašanas. Bez pacietības un gribēšanas. Ko nu?

suomi

Somu valoda pavisam noteikti ir grūtāka par ķīniešu valodu. Šodien bija mana pirmā nodarbība. Mana, jo īsto pirmo, tāpat kā otro un trešo, es jau biju paguvusi palaist garām. Tā kā nokavējusi biju arī reģistrāciju kursam, tad nācās taisnā ceļā iet pie pasniedzēja un izdīkt, lai viņš man ļauj tur vismaz apošņāt gaisu. Šo misijas daļu es tā kā izpildīju, jaunais uzdevums ir izcīnīt patstāvīgu vietu grupā.

Bet pats galvenais jau ir tas, ka darbība joprojām ir labākais līdzeklis pret apātiju un nomāktību. Joprojām es pieturos pie tā, ka rīcība ir domas niknākais ienaidnieks. 

Rīt no rīta atkal nodarbība. Tik intensīvā tempā panākumiem nevajadzētu izpalikt.

nesaprašanā.

Šķiet, ka es kļūstu aizvien nervozāka. Man nav ne jausmas, vai tas ir PMS blakusefekts vai vienkārši vides apnikums. Liekas, ka nekādi nespēju sev atrast pleķīti, kur noslēpties un just drusciņu laimītes. It kā jau nav īsti godīgi tā teikt, jo esmu beidzot blakus mīļotajam cilvēkam, un mēs šo laiku gaidījām pusotru gadu. Dilemma ir pavisam vienkārša- būt mājās un skumt pēc Viņa vai būt Viņam blakus un skumt pēc mājām.

Man pietrūkst komunikācijas. Sarunu, smieklu, iepazīšanās. Iespējams, tas viss mainīsies, kad sākšu rosīties pa universitāti, taču šoreiz tā ir viena no retajām reizēm, kad es no tā baidos. Tāpēc jau saku, ka kļūstu aizvien nervozāka, jo neirotisms parādās tur, kur agrāk no tā nav bijis ne smakas.

 Vēl gribas uz kalnu. No domām aizbēgt. Jo es joprojām nezinu, kā būtu pareizi dzīvot un rīkoties.

Es būšu dikti bēdīga, ja man neizdosies piereģistrēties uz valodas kursu, kuru biju noskatījusi. Un visa šī neziņa tikai tādēļ, ka nedēļu bija jāgaida lietotāja ID un parole. Ehh.

vēstule no ziemeļiem

Šorīt pamodos ar to sajūtu, ko Ogs Mandino sauc par dīvaino, gaidpilno izjūtu, ka šī diena nesīs kaut ko jaunu un foršu. Tas nozīmē, ka garā vēl neesmu sākusi novecot, kaut gan jāatzīst, ka ne jau visi mani rīti ir tādi. Šoreiz viens no mana prieka iemesliem ir tas, ka muguras sāpes ir atkāpušās. Tas ir tas, ko es no jauna atkal (!) mācos šeit- priecāties par esošo, nevis kreņķēties par neesošo.

Dīvains šķiet fakts, ka tikai vienu reizi esmu šeit likusi lietā savu sniegadēli. Ļoti gribas vēl un vēl un vēl. Iespējams, nākamnedēļ realizēsim plānu doties slēpot un snovot uz Ruka. Sniegadēļošana ir viena no tām lietām, par ko es ziemai varu pateikt lielo paldies. Redz, atkal- es priecājos par to, kas ziemā ir foršs. Sajūta, ka nesies lejā no kalna un kontrolē katru savu kustību ir atbrīvojoša. Atbrīvojoša no jebkādam negatīvām domu plūsmām un vibrācijām, kas manu prātu un ķermeni pārņem tiklīdz es nokļūstu ikdienā.

Tikmēr es joprojām sevī turu dzīvu sapni par Portugāli un Kubu. Bet tie jau nav vienīgie mani lielie sapņi.

Ziemeļu puslode jau pati par sevi ir tāda vientulības puslode, tāpēc man jāiemācās ar to šejienes vientulību saprasties. Sevis pašas dēļ. Lai nesajuktu prātā.