;

Šķiet, savu piedzīvojumu meklētājas garu atstāju tajā pilsētas daļā, kur lielie vīri sacēluši savas lielās metāla noliktavas, kuru jumti liekas nolemti klusējam. Nezinu, kāpēc esmu iedomājusies tieši šo vietu, bet zinu, ka tas, ko man šobrīd tik ļoti vajag, ir zudis. Starp nolauztiem zariem, neizmantotiem ķieģeļiem un cilvēku neizpratnes pilnajiem skatieniem. Zudis.

Pasaule pulsē, un manās acīs tā ir kļuvusi ļauna. Pārvērtusies par lielu, melnu mudžekli, kas pārklāts ar gļotām un sēc it kā tverdams vēl un vēl gaisa savā pirmsnāves brīdī, taču tas maita nemirst. 

Bērnības silto atmiņu segas ir pamestas aiz muguras, bēgot pašai no sevis un neatrodot kāroto. Kaut kas ir lūzis un gadījies man ceļā, lai paklupinātu. Es kritu. Un vēl aizvien nespēju piecelties.

atpakaļ uz vilnīša

Uff, nākamreiz, kad kādam mēģināšu iestāstīt, ka man jau nu pavisam noteikti ir problēmas ar personality disorders, uzšaujiet man pa pakausi. Stulbības esmu runājusi ne pirmo un gan jau arī ne pēdējo reizi. Par iemeslu tam parasti kalpo bezdarbība/bezmērķība jeb tautā pazīstamais nasingdūings (nothingdoing). 

Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no attieksmes, un turpmāk, lai tie, kas čīkst, mani iedvesmo! Jo vairāk viņi čīkst, jo mazāk viņi spēj konkurēt ar mani. No šodienas uzsākam strādāt ar sevi. Tepat un tūlīt.  Man būs viss, ko es vēlos, jo tā vienmēr ir bijis.

sūdīgi

Izritinājusi savu skatienu cauri iknedēļas postsecret.blogspot.com, lieku reizi saprotu, ka problēmas ir visiem, tikai esmu palaidusi garām to brīdi, kurā mani šī doma pārstāja mierināt. Nu, jau esmu nonākusi tik tālu, ka tas, kas man kaiš, varētu būt manic depression jeb bipolarity. Nezinu, ko domāt, ko teikt. Arī rakstīt pat vairs nespēju kā agrāk, kas nozīmē, ka man vairs lāgā nav iespējas norakstīt to slikto sajūtu no sevis nost.

Varbūt man trūkst piedzīvojuma sajūtas? Bet fakts, ka esmu šeit, jau ir piedzīvojums, un, ja man būtu kaut cik saprašanas, man katra diena būtu kā piedzīvojums. Taču es esmu lielākais nūģis pasaulē, tāpēc man nesanāk. Un tā vienmēr- es sev apsolu, ka būs, būs... nu, tūlīt jau būs, man tikai vajag vēl to un to, bet nav jau. Arī tad, ja ir. 

Meklēju zāles pret šo sajūtu, citādi es sajukšu prātā.

L-O-V-E

All you need is love. Love is all you need.

Really?

bubekļu būšana

Pēdējā laikā jūtos kā tāds burkšķis un ar visu neapmierinātais cilvēciņš. Nekad, nekas nav labi. Un sāpīgāku to padara katrs bakstījiens ar pirkstu sejā, tādējādi norādot uz šo manu pēdējo dienu negatīvismu. Kā lai ārstē, ko? 

Alanis Morissette- Mary Jane (atgādina jaunības dienas, tās pašas- bezrūpīgās)

Mēnešreizes vajadzētu aizliegt ar likumu, jo, šķiet, nekas man tādos apmēros neatņem kreativitāti kā nemitīgā spriedze, ko rada šī cikliskā dabas parādība sievietes ķermenī. Tagad, kad sāpīgākā daļa ir aiz muguras, jūtos kā no jauna piedzimusi, par ko liecina arī sakārtotais un iztīrītais dzīvoklis, ar kuru vienlaikus iztīrīju arī savu dvēseli. Tagad atliek savest kārtībā sevi ārēji, nolakot nadziņus un jādodas peldēt.

Tikmēr nepacietīgi turpinu berzēt rokas, jo kaut kad taču jāpienāk dienai, kad atkal varēs paplosīties pa kalniem un pakalniem, kas pieejami tepat ziemeļos. Šodiena=prieks.