sapnis

Tā kā šodien manī pamodās mans mazais sapņu ģenerators, kas ir domāts mazajiem, taču foršajiem sapnīšiem, es aptvēru, ka mans sapņu divritenis izskatās tieši šādi, yes:

My inner essence is about to protest against the life I'm leading currently. I feel like I could explode at any moment.

rakstīt

Kāpēc lai šī tagad nekļūtu par vietu, kur izlikt sevi rakstībā? Es jau mēnešiem ilgi solos sev beidzot rakstīt. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Tik daudz, cik esmu gribējusi tajos laikos, kad neesmu varējusi atļauties izšķiest savu laiku rakstībā. Tomēr tagad esmu mazliet aplauzusies. Man nav, par ko rakstīt. Jau kādu laiku nekas nenotiek. Nav nedz sajūtu, ne arī kā cita, kas iekustinātu to impulsīvo rakstīšanas vilni. Katru reizi, kad šeit vai cibā kaut ko ierakstu, zinu, ka esmu to darījusi pati sevis skubināta.

Būris. Es esmu iesprostota būrī, taču nezinu, vai tas ir manis pašas vai apkārtējās vides radīts. Alkstu izlauzties.

Rīgas pavasaris

Trūkst. Trūkst Rīgas un pavasara tajā, kas ienāk pilsētā lieliem, skaļiem soļiem.

...

Soli pa solim es aizvien tuvojos savu mērķu apzināšanai. Noslauku putekļus no saviem ilgu laiku plauktā nostāvējušajiem sapņiem un dziļi ieelpoju ticību. Ir jāizdodas. Ja vien pietiks spēka piecelties katru reizi, kad būšu pakritusi.

I welcome the fear, knowing that if I wasn't feeling it, I would be in the wrong place.

Tieši ar bailēm ir saistītas visas manas neizdošanās. Taču jautājums paliek, vai to var nosaukt par neizdošanos, ja baiļu dēļ neesmu pat uzdrīkstējusies spert pat pirmo soli. Reizēm šķiet, tās ir pārāk dziļi manī, tām ir pārāk liela vara pār mani. Bailes. Kā tikt ar tām galā un likt tām strādāt savā labā? 


Bailes no neizdošanās. Bailes no pārmetumiem. Bailes no pārmaiņām. Bailes no citu teiktā. Bailes no nezināmā. 


Kāpēc baidīties?

jumpin higher and higher

Aizpildīju application IPM programmai. Vēl jānoskaidro par atsevišķām application daļām un jāuzraksta e-pasti cilvēkiem, no kuriem es varētu sagaidīt reference letters.

Tikmēr, kamēr aiz loga spīd saule, es nespēju savākties bakalaura darba rakstīšanai. Esmu savākusies jaunus materiālus, taču nevaru saņemties atkārtoti uzrakstīt e-pastu darba vadītājām, kurš par mani jau gandrīz nedēļu ir aizmirsis. Saņemšos. Apsolu. Šodien.

A. saka, ka esmu redzami satrenējusies, un augums jo dienas, jo izskatās sagatavotāks vasarai. Tāpēc es lūdzu viņu, lai vasarā neļauj man palaisties, bet liek turpināt, citādi viss darbs, ko būšu līdz šim ieguldījusi sevī, būs kaķim zem astes pastumjams. Bet nē, nē, nē, to jau nu es pieļaut negrasos. Šodien atkal gaidāms treniņš. Priecāšos, ja izdosies noskriet vairāk kā 40 minūtes. Ja pirms gada kāds man būtu teicis, ka spēšu skriet tik ilgi, es skaļi smietos, taču jau pagājušā gada vasarā es pierādīju sev pretējo, kad skrēju gar jūru. Šovasar gatavojos tam pašam. Būs, būs, būs.

Pēc mēneša (vairāk vai mazāk) mēs dodamies mājās, un es nemelošu, ka priecājos par to. Par nākotni šobrīd cenšos nedomāt, lai nezaudētu prātu.