L-O-V-E

All you need is love. Love is all you need.

Really?

bubekļu būšana

Pēdējā laikā jūtos kā tāds burkšķis un ar visu neapmierinātais cilvēciņš. Nekad, nekas nav labi. Un sāpīgāku to padara katrs bakstījiens ar pirkstu sejā, tādējādi norādot uz šo manu pēdējo dienu negatīvismu. Kā lai ārstē, ko? 

Alanis Morissette- Mary Jane (atgādina jaunības dienas, tās pašas- bezrūpīgās)

Mēnešreizes vajadzētu aizliegt ar likumu, jo, šķiet, nekas man tādos apmēros neatņem kreativitāti kā nemitīgā spriedze, ko rada šī cikliskā dabas parādība sievietes ķermenī. Tagad, kad sāpīgākā daļa ir aiz muguras, jūtos kā no jauna piedzimusi, par ko liecina arī sakārtotais un iztīrītais dzīvoklis, ar kuru vienlaikus iztīrīju arī savu dvēseli. Tagad atliek savest kārtībā sevi ārēji, nolakot nadziņus un jādodas peldēt.

Tikmēr nepacietīgi turpinu berzēt rokas, jo kaut kad taču jāpienāk dienai, kad atkal varēs paplosīties pa kalniem un pakalniem, kas pieejami tepat ziemeļos. Šodiena=prieks.

nediena

Esmu bez spēka un saprašanas. Bez pacietības un gribēšanas. Ko nu?

suomi

Somu valoda pavisam noteikti ir grūtāka par ķīniešu valodu. Šodien bija mana pirmā nodarbība. Mana, jo īsto pirmo, tāpat kā otro un trešo, es jau biju paguvusi palaist garām. Tā kā nokavējusi biju arī reģistrāciju kursam, tad nācās taisnā ceļā iet pie pasniedzēja un izdīkt, lai viņš man ļauj tur vismaz apošņāt gaisu. Šo misijas daļu es tā kā izpildīju, jaunais uzdevums ir izcīnīt patstāvīgu vietu grupā.

Bet pats galvenais jau ir tas, ka darbība joprojām ir labākais līdzeklis pret apātiju un nomāktību. Joprojām es pieturos pie tā, ka rīcība ir domas niknākais ienaidnieks. 

Rīt no rīta atkal nodarbība. Tik intensīvā tempā panākumiem nevajadzētu izpalikt.

nesaprašanā.

Šķiet, ka es kļūstu aizvien nervozāka. Man nav ne jausmas, vai tas ir PMS blakusefekts vai vienkārši vides apnikums. Liekas, ka nekādi nespēju sev atrast pleķīti, kur noslēpties un just drusciņu laimītes. It kā jau nav īsti godīgi tā teikt, jo esmu beidzot blakus mīļotajam cilvēkam, un mēs šo laiku gaidījām pusotru gadu. Dilemma ir pavisam vienkārša- būt mājās un skumt pēc Viņa vai būt Viņam blakus un skumt pēc mājām.

Man pietrūkst komunikācijas. Sarunu, smieklu, iepazīšanās. Iespējams, tas viss mainīsies, kad sākšu rosīties pa universitāti, taču šoreiz tā ir viena no retajām reizēm, kad es no tā baidos. Tāpēc jau saku, ka kļūstu aizvien nervozāka, jo neirotisms parādās tur, kur agrāk no tā nav bijis ne smakas.

 Vēl gribas uz kalnu. No domām aizbēgt. Jo es joprojām nezinu, kā būtu pareizi dzīvot un rīkoties.

Es būšu dikti bēdīga, ja man neizdosies piereģistrēties uz valodas kursu, kuru biju noskatījusi. Un visa šī neziņa tikai tādēļ, ka nedēļu bija jāgaida lietotāja ID un parole. Ehh.