Atkal es attopos iesprūdusi apburtajā lokā, kas mani atkal un atkal aizved uz vienu un to pašu sākumu. Tikmēr es spītīgi atsakos saskatīt reālo problēmu sevī un savā domāšanā, lai arī zinu, ka tieši pie tā esmu visvairāk strādājusi. Gadiem esmu veidojusi pati savu domāšanu un tomēr neskaitāmas reizes esmu atkritusi atpakaļ, lai atkal skatītos uz pasauli ar rūpjpilnu un tumšu skatienu.
Bieži pie tā es vainoju savu ierobežotības sajūtu, kam pamatā ir saistību sajūta. Morāla sasaistības un atbildības sajūta, kam patiesībā nav nekāda sakara ar realitāti, jo cilvēks, kuru mīlu un kurš mīl mani, mani iemīlēja tieši tādu, kāda es esmu (biju)- brīvību mīlošu.
Pat tad, kad viņš, izskanot manam paziņojumam par nākošā tetovējuma "iegādi", saviebjas un noliedzoši purina galvu, es joprojām nezaudēju neko no savas brīvības. Es nezaudēju neko no tās arī tad, kad nolemju savu rūpju nastu kādā naktī vienkārši aizdejot prom un atstāt pilsētas ielās. Es zinu, ka tādos brīžos viņš raizējas, taču tas nav iemesls sevis ierobežošanai, ko tomēr par spīti visam es pati esmu darījusi. Es pati. Es pati sevi esmu ierobežojusi. Tikai tāpēc, ka esmu cilvēks, kas baidās, ko citi teiks. Tikai tāpēc, ka visvairāk es baidos no tā, ko teiks mani tuvākie vai šoreiz- mans vistuvākais. Muļķīgi, jo es aizmirstu vienu ļoti būtisku lietu, ka viņš tikai tāpēc ir kļuvis par manu vistuvāko, ka nekad nav lūdzis man mainīties un ir pieņēmis mani tādu, kāda esmu. Pat ja pienāks brīdis, kad viņš to vairs nespēs, kad viņš vairs to negribēs... tad mēs gluži vienkārši aiziesim katrs savu ceļu.
Te nu mēs atkal esam- apburtā loka pašā sākumā, uzsākot ceļu no jauna. Šoreiz cerībā izlauzties. Jo... brīvība joprojām ir manās, nevis viņu rokās.
