nediena

Esmu bez spēka un saprašanas. Bez pacietības un gribēšanas. Ko nu?

suomi

Somu valoda pavisam noteikti ir grūtāka par ķīniešu valodu. Šodien bija mana pirmā nodarbība. Mana, jo īsto pirmo, tāpat kā otro un trešo, es jau biju paguvusi palaist garām. Tā kā nokavējusi biju arī reģistrāciju kursam, tad nācās taisnā ceļā iet pie pasniedzēja un izdīkt, lai viņš man ļauj tur vismaz apošņāt gaisu. Šo misijas daļu es tā kā izpildīju, jaunais uzdevums ir izcīnīt patstāvīgu vietu grupā.

Bet pats galvenais jau ir tas, ka darbība joprojām ir labākais līdzeklis pret apātiju un nomāktību. Joprojām es pieturos pie tā, ka rīcība ir domas niknākais ienaidnieks. 

Rīt no rīta atkal nodarbība. Tik intensīvā tempā panākumiem nevajadzētu izpalikt.

nesaprašanā.

Šķiet, ka es kļūstu aizvien nervozāka. Man nav ne jausmas, vai tas ir PMS blakusefekts vai vienkārši vides apnikums. Liekas, ka nekādi nespēju sev atrast pleķīti, kur noslēpties un just drusciņu laimītes. It kā jau nav īsti godīgi tā teikt, jo esmu beidzot blakus mīļotajam cilvēkam, un mēs šo laiku gaidījām pusotru gadu. Dilemma ir pavisam vienkārša- būt mājās un skumt pēc Viņa vai būt Viņam blakus un skumt pēc mājām.

Man pietrūkst komunikācijas. Sarunu, smieklu, iepazīšanās. Iespējams, tas viss mainīsies, kad sākšu rosīties pa universitāti, taču šoreiz tā ir viena no retajām reizēm, kad es no tā baidos. Tāpēc jau saku, ka kļūstu aizvien nervozāka, jo neirotisms parādās tur, kur agrāk no tā nav bijis ne smakas.

 Vēl gribas uz kalnu. No domām aizbēgt. Jo es joprojām nezinu, kā būtu pareizi dzīvot un rīkoties.

Es būšu dikti bēdīga, ja man neizdosies piereģistrēties uz valodas kursu, kuru biju noskatījusi. Un visa šī neziņa tikai tādēļ, ka nedēļu bija jāgaida lietotāja ID un parole. Ehh.

vēstule no ziemeļiem

Šorīt pamodos ar to sajūtu, ko Ogs Mandino sauc par dīvaino, gaidpilno izjūtu, ka šī diena nesīs kaut ko jaunu un foršu. Tas nozīmē, ka garā vēl neesmu sākusi novecot, kaut gan jāatzīst, ka ne jau visi mani rīti ir tādi. Šoreiz viens no mana prieka iemesliem ir tas, ka muguras sāpes ir atkāpušās. Tas ir tas, ko es no jauna atkal (!) mācos šeit- priecāties par esošo, nevis kreņķēties par neesošo.

Dīvains šķiet fakts, ka tikai vienu reizi esmu šeit likusi lietā savu sniegadēli. Ļoti gribas vēl un vēl un vēl. Iespējams, nākamnedēļ realizēsim plānu doties slēpot un snovot uz Ruka. Sniegadēļošana ir viena no tām lietām, par ko es ziemai varu pateikt lielo paldies. Redz, atkal- es priecājos par to, kas ziemā ir foršs. Sajūta, ka nesies lejā no kalna un kontrolē katru savu kustību ir atbrīvojoša. Atbrīvojoša no jebkādam negatīvām domu plūsmām un vibrācijām, kas manu prātu un ķermeni pārņem tiklīdz es nokļūstu ikdienā.

Tikmēr es joprojām sevī turu dzīvu sapni par Portugāli un Kubu. Bet tie jau nav vienīgie mani lielie sapņi.

Ziemeļu puslode jau pati par sevi ir tāda vientulības puslode, tāpēc man jāiemācās ar to šejienes vientulību saprasties. Sevis pašas dēļ. Lai nesajuktu prātā.