vēstule no ziemeļiem

Šorīt pamodos ar to sajūtu, ko Ogs Mandino sauc par dīvaino, gaidpilno izjūtu, ka šī diena nesīs kaut ko jaunu un foršu. Tas nozīmē, ka garā vēl neesmu sākusi novecot, kaut gan jāatzīst, ka ne jau visi mani rīti ir tādi. Šoreiz viens no mana prieka iemesliem ir tas, ka muguras sāpes ir atkāpušās. Tas ir tas, ko es no jauna atkal (!) mācos šeit- priecāties par esošo, nevis kreņķēties par neesošo.

Dīvains šķiet fakts, ka tikai vienu reizi esmu šeit likusi lietā savu sniegadēli. Ļoti gribas vēl un vēl un vēl. Iespējams, nākamnedēļ realizēsim plānu doties slēpot un snovot uz Ruka. Sniegadēļošana ir viena no tām lietām, par ko es ziemai varu pateikt lielo paldies. Redz, atkal- es priecājos par to, kas ziemā ir foršs. Sajūta, ka nesies lejā no kalna un kontrolē katru savu kustību ir atbrīvojoša. Atbrīvojoša no jebkādam negatīvām domu plūsmām un vibrācijām, kas manu prātu un ķermeni pārņem tiklīdz es nokļūstu ikdienā.

Tikmēr es joprojām sevī turu dzīvu sapni par Portugāli un Kubu. Bet tie jau nav vienīgie mani lielie sapņi.