Šķiet, ka es kļūstu aizvien nervozāka. Man nav ne jausmas, vai tas ir PMS blakusefekts vai vienkārši vides apnikums. Liekas, ka nekādi nespēju sev atrast pleķīti, kur noslēpties un just drusciņu laimītes. It kā jau nav īsti godīgi tā teikt, jo esmu beidzot blakus mīļotajam cilvēkam, un mēs šo laiku gaidījām pusotru gadu. Dilemma ir pavisam vienkārša- būt mājās un skumt pēc Viņa vai būt Viņam blakus un skumt pēc mājām.
Man pietrūkst komunikācijas. Sarunu, smieklu, iepazīšanās. Iespējams, tas viss mainīsies, kad sākšu rosīties pa universitāti, taču šoreiz tā ir viena no retajām reizēm, kad es no tā baidos. Tāpēc jau saku, ka kļūstu aizvien nervozāka, jo neirotisms parādās tur, kur agrāk no tā nav bijis ne smakas.
Vēl gribas uz kalnu. No domām aizbēgt. Jo es joprojām nezinu, kā būtu pareizi dzīvot un rīkoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru