Esmu nogurusi no uzpūstā karjerisma un dzīšanās pēc panākumiem, kas virmo visapkārt. Ik pa laikam ar to saindējos arī es pati, un nevarētu teikt, ka es tādos brīžos pukojos. Pukojos es tad, kad man tas pāriet, jo patiesībā jau es nemaz nezinu, ko es gribu. Es nezinu, ko es spēju un uz ko es vēlos iet. Tās pat nav bailes vai nepārliecība par sevi, es drīzāk jūtos aizkaitināta, ka ģimene un draugi no manis gaida lielus darbus, taču man nav ne jausmas, kas tie tādi.

Mērķi, mērķi, mērķi. Man ir mazi mērķīši. Par lielajiem neko nezinu.