Izritinājusi savu skatienu cauri iknedēļas postsecret.blogspot.com, lieku reizi saprotu, ka problēmas ir visiem, tikai esmu palaidusi garām to brīdi, kurā mani šī doma pārstāja mierināt. Nu, jau esmu nonākusi tik tālu, ka tas, kas man kaiš, varētu būt manic depression jeb bipolarity. Nezinu, ko domāt, ko teikt. Arī rakstīt pat vairs nespēju kā agrāk, kas nozīmē, ka man vairs lāgā nav iespējas norakstīt to slikto sajūtu no sevis nost.
Varbūt man trūkst piedzīvojuma sajūtas? Bet fakts, ka esmu šeit, jau ir piedzīvojums, un, ja man būtu kaut cik saprašanas, man katra diena būtu kā piedzīvojums. Taču es esmu lielākais nūģis pasaulē, tāpēc man nesanāk. Un tā vienmēr- es sev apsolu, ka būs, būs... nu, tūlīt jau būs, man tikai vajag vēl to un to, bet nav jau. Arī tad, ja ir.
Meklēju zāles pret šo sajūtu, citādi es sajukšu prātā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru