;

Šķiet, savu piedzīvojumu meklētājas garu atstāju tajā pilsētas daļā, kur lielie vīri sacēluši savas lielās metāla noliktavas, kuru jumti liekas nolemti klusējam. Nezinu, kāpēc esmu iedomājusies tieši šo vietu, bet zinu, ka tas, ko man šobrīd tik ļoti vajag, ir zudis. Starp nolauztiem zariem, neizmantotiem ķieģeļiem un cilvēku neizpratnes pilnajiem skatieniem. Zudis.

Pasaule pulsē, un manās acīs tā ir kļuvusi ļauna. Pārvērtusies par lielu, melnu mudžekli, kas pārklāts ar gļotām un sēc it kā tverdams vēl un vēl gaisa savā pirmsnāves brīdī, taču tas maita nemirst. 

Bērnības silto atmiņu segas ir pamestas aiz muguras, bēgot pašai no sevis un neatrodot kāroto. Kaut kas ir lūzis un gadījies man ceļā, lai paklupinātu. Es kritu. Un vēl aizvien nespēju piecelties.